6.maijā Madonā un 13.maijā Saldū notika jaunās programmas „Kopā ar ģimeni un skolu” prezentācija, kā arī diskusija „Kā ģimenes un skolas sadarbība var uzlabot bērnu brīvā laika pavadīšanas iespējas”, kurā piedalījās vietējo nevalstisko organizāciju un skolu pārstāvji. Diskusija apliecināja, ka problēmas šajā jomā ir aktuālas vienādi lielā mērā gan Vidzemē, gan Kurzemē. Aktīvāk sarunā iesaistījās nevalstiskās organizācijas, kamēr skolu pārstāvji bija daudz klusāki.  

 

Kādas svarīgākās atziņas ieguvām šo diskusiju laikā?

 

Gan Madonā, gan Saldū izskanēja doma, ka ne vienmēr problēma ir aktivitāšu trūkums. Nereti piedāvājums ir, īpaši, ja runa ir par pilsētām, bet bērni vai nu nezina par šīm iespējām, vai arī viņiem tās nešķiet pietiekami interesantas. Domājot par iespējamajiem risinājumiem, Saldus diskusijas dalībnieki izteica priekšlikumu, ka 1.septembrī klases audzinātāja varētu bērnus aizvest un iepazīstināt ar dienas centru un citu biedrību piedāvātajām iespējām, lai viņi vismaz par tām zinātu. Turklāt visgrūtāk ir aiziet pirmo reizi, kad viss ir nezināms. Ja vienreiz jau ir būts, tad otrreiz turp ceļu atrast arī ir vieglāk.

 

Tomēr gadās arī tā, ka bērni nenāk arī tad, kad ir iepazīstināti ar šīm iespējām. Diskusiju dalībnieku attieksme pret šo problēmu bija dažāda. Daži teica, ka vajag piedāvāt interesantākas aktivitātes, citi vainoja vecākus, kas neinteresējas par to, kas notiek ar viņu bērniem un līdz ar to arī paši bērni ir pasīvi. Tomēr dalībnieku vidū atradās arī tādu biedrību pārstāvji, kas iebilda šādai negatīvai attieksmei, uzsverot individuāla darba nozīmi. Viņi uzsvēra nepieciešamību pakāpeniski pieradināt cilvēkus – gan bērnus, gan arī viņu vecākus. „Vajag iet solīti pa solītim,” norādīja biedrības „Pirmā stīga” pārstāve Anita Kontene. Arī citviet izskanēja, ka ļoti būtisks ir darbs tieši ar vecākiem – viņus motivējot, izglītojot un iesaistot.

 

Madonas diskusijas dalībniece no biedrības „Ceļa meklētāji” aktualizēja tēmu par sociālo mammu un tētu nepieciešamību darbā ar bērniem no nelabvēlīgām ģimenēm. Tie ir cilvēki, ar kuriem viņi pavada brīvo laiku un pie kuriem gūst emocionālu atbalstu. Dažādas aktivitātes nelielās grupās kaut vai vienreiz nedēļā – sestdienās, ienes viņu dzīvē košumu un prieku, palīdz dzīvot visu atlikušo nedēļu, nedarot blēņas un cenšoties mācīties. Madonas diskusijā izskanēja arī doma, ka nevajag rīkot aktivitātes lielām bērnu grupām. Vislabākais risinājums būtu daudzas mazas iniciatīvas visā Latvijā, kuru aktivitātēs bērni saņemtu gan zināšanas, gan arī emocionālu atbalstu, kas ir iespējams tikai nelielās grupās.  

 

Pozitīvs bijušo skolotāju ieguldījums ir vēl viena interesanta tēma, kas izskanēja diskusijā. Piemēram, ir kāda skola, kur katru nedēļu pie skolēniem nāk pensionēta skolotāja. Savā brīvajā laikā viņa bērniem rīko dažādas nodarbības, kurās tie apgūst senču tradīcijas, mācās gatavot latviešu nacionālos ēdienus, strādā radoši, utml. Tas ir abpusēji bagātinošs process. Bērni ar prieku un nepacietību gaida šīs tikšanās, bet bijusī skolotāja jūtas noderīga un noteikti daudz jaunāka, nekā viņas vienaudzes, kas izvēlas laiku pavadīt, piemēram, tikai pie televizora. Šeit, protams, ir jāpiebilst, ka būtiskas ir konkrētās skolotājas prasmes darbā ar bērniem. Prasme ieinteresēt bērnus, iegūt viņu uzticību mūsdienās, kad ar uzmanības noturību ir problēmas visu vecumu cilvēkiem, ir īpaši svarīga. Tomēr diskusijas dalībnieki visi kā viens atzina, ka Latvijā taču ir daudz tādas skolotājas, kuras vajag tikai ar pienācīgu cieņu uzrunāt un pārliecināt iesaistīties šādās aktivitātēs, kas bagātina bērnu no mācībām brīvo laiku un veicina integrāciju starp dažādām paaudzēm.

 

Mūsu projekta vadītājas Ievas Ernštreites jautātas Saldus novada vecāku biedrības skaidroja, kā savulaik ir izveidojušās. Izrādās, ka pirmais stimuls ir bijis skolas lūgums palīdzēt nodrošināt atsevišķas mācību procesam nepieciešamas lietas. Sākotnēji vecāki iespēju robežās atbalstījuši skolu ar finanšu līdzekļiem, bet pēc tam sapratuši, ka daudz vairāk var palīdzēt bērniem apvienojoties un ieguldot tās prasmes, kas nu kuram ir: viens ir labs grāmatvedis, cits prot rakstīt projektus, trešais – strādāt ar bērniem. Šobrīd viņi savu darbu pamato ar vārdiem: „Mēs vēlamies, lai mūsu bērni ir drošāki, varošāki. Mēs neesam malā sēdētāji.”

 

Tomēr Saldus diskusijas dalībnieki precīzi norādīja arī uz problēmām, kas saistītas ar brīvprātīgo darbu. Lai strādātu ar bērniem, ir nepieciešami dažādi materiāli, bet to sagādei nepieciešami finanšu līdzekļi. Šī problēma iezīmējās arī iepriekš veiktajā vecāku un skolu atbalsta biedrību aptaujā. Cilvēki ir ar mieru brīvprātīgi darboties, bet nereti nopietns šķērslis ir visvienkāršāko materiālu trūkums, kuru iegādei naudas šī brīža grūtajā ekonomiskajā situācijā laukos nav. To pašu trīs latu atlicināšana ģimenes budžetam nereti ir neiespējama.

 

Lai risinātu šāda veida problēmas vecāku un skolu atbalsta biedrības var vērsties pēc palīdzības LKIF un SEB bankas kopīgi izveidotajā programmā „Kopā ar ģimeni un skolu”.

 

Fotogrāfijas no diskusijas Madonā, 6.maijā

 

 

 

 

Fotogrāfijas no diskusijas Saldū, 13.maijā